Brāļa Bertolda dzirnavas

ENGLISH

Viduslaikos nereti kā nocietinājumi tika veidotas jebkuras mūra celtnes. Brāļa Bertolda ūdensdzirnavas celta 13.gadsimta sākumā un, tā kā atradās līdzās nozīmīgam ceļam, tika izmantotas arī kā nocietinājums. Būve nav saglabājusies.

Vēsture

Uzskata, ka dzirnavas nosauktas Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pils komandanta (1208 - 1217) Bertolda vārdā un, visdrīzāk, celtas viņa amata laikā, iespējams, pat jau ap 1208.gadu. 1226.gadā pāvesta legāts Vilhelms no Modenas nosprauda Rīgas patrimoniālā apgabala robežas un aizliedza citiem zemes kungiem izņemot pašu pilsētu, celt šajā teritorijā dzirnavas. Jau esošajām dzirnavām ļāva turpināt darbību līdzšinējo īpašnieku pārvaldībā. Brāļa Bertolda dzirnavas piederēja Livonijas ordenim. Atrašanās vieta nav precīzi lokalizēta - dzirnavas atradās uz neliela strautiņa pusjūdzi ārpus Rīgas. Strautiņš iztecējis no Dreiliņu purva un ietecēja Daugavā iepretī Vīberta salai un vēl vienai salai. Dzirnavas atradušās uzkalniņā pie Daugavas. 1669.gadā Rīgas pilsētas mērnieks Tolks kartē attēlojis strautiņu ar dzirnavām, dzirnavas attēlotas arī 1688.gadā zviedru zīmētajā Rīgas apkārtnes kartē.

Dzirnavas minētas saistībā ar cīņām starp rīdziniekiem un Livonijas ordeni 13.gadsimta beigās. 1298.gada pašā sākumā, ziemā rīdzinieki dzirnavas aplenca un mēģināja ieņemt ar kara mašīnām. Tobrīd dzirnavas ieņemt neizdevās, taču tas izdevās nedaudz vēlāk - pavasarī, kad tās tika nopostītas. Saistībā ar šiem notikumiem minēts, ka dzirnavām bijuši četri rati un mūra tornis.

14.gadsimtā, līdz ar netālās Salaspils pils uzcelšanu dzirnavas zaudēja savu militāro nozīmi.

1345.gadā rātes izdotajā dokumentā redzams, ka starp Brāļa Bertolda dzirnavām un Mazjumpravas robežu ir Livonijas ordeņa valdīšanā esoša zeme. 1429.gadā Livonijas ordenis šo zemi kopā ar Brāļa Bertolda dzirnavām izlēņojis Lambrehtam no Alenes. 1447.gadā mestrs Heidenreihs Finke no Overbergas izlēņoja zemi kopā ar dzirnavām Cisterciešu sieviešu klosterim. Mūķenēm bija jālūdz Dievs par ordeņa brāļiem, kad tie devās karā, reizē atbrīvojot mūķenes no sešu karotāju sūtīšanas ordenim.

Brāļa Bertolda dzirnavas palika Livonijas ordeņa valdījumā visus viduslaikus, līdz 16.gadsimta tās tika izmantotas kā graudu malšanas dzirnavas. Līdzās dzirnavām atradās arī piparu dzirnavas (Pepermole).

Dzirnavas šeit pastāvēja vēl 16. un 17.gadsimtos, kad tās attiecīgi tika dēvētas to laiku īpašnieku vārdos. 16.gadsimtā dzirnavas tika pielāgotas arī vara apstrādei - pirms tam tās izmantoja graudu malšanai. 17.gadsimtā dzirnavās veļ vadmalu un filcu.

1656.gadā pie dzirnavām uz sešām nedēļām līdzās Dzirnupītei Rīgas aplenkuma laikā apmetās cars Aleksejs Mihailovičs, pēc neveiksmīgā uzbrukuma atkāpās. Pēc šī notikuma apmetnes pakalnu sāka dēvēt par Maskaviešu pakalnu.

Ap 1841.gadu zemi iepretī dzirnavām savā īpašumā ieguva krievu tirgotājs Sidors Kuzņecovs - ar laiku šeit izveidoja porcelāna fabriku.

20.gadsimta sākumā dzirnavu atrašanās vieta vairs nebija precīzi nosakāma.

20.gadsimta otrā pusē dzirnavu apkaimi sasniedza pilsētas tipa apbūve, dzirnavu vide pilnībā mainījās un to atrašanās vieta vairs nav atpazīstama, šī vieta nav lokalizēta.

Apraksts

Dzirnavas atradās Dzirnupītes strauta kreisajā krastā, pie senā ceļa. Zināms, ka pašās dzirnavās vai tām līdzās atradās mūra tornis. 13.gadsimta beigās dzirnavām bijuši četri rati.

Izmantotie informācijas avoti

1. Šterns I. Viduslaiku Rīga ārpus Rīgas. Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. Rīga, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998, 369. lpp.
2. Caune A., Ose I. Latvijas 12.gadsimta beigu - 17.gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004, 43.lpp.
3. Villeruša V. Gājums, Rīga, Kabata, 1994, 29.lpp.